600 miljardi kosmosam gadā, bet uz Zemes vaļi slīkst plastikātā

Kosmoss vienmēr ir aizrāvis cilvēku iztēli. Valstis un privātie uzņēmumi šodien iegulda miljardus dolāru projektos, kas saistīti ar kosmosa izpēti, raķešu būvi, orbitālajām stacijām un misijām uz Marsu.

Tikmēr okeāni, kas kādreiz bija tīrības un dabas spēka simbols, kļūst par plastmasas izgāztuvēm. Arvien biežāk medijos nonāk attēli ar beigtām vaļiem, kuru kuņģi pilni ar plastmasas maisiņiem, pludmalēm, kas smilšu vietā klātas ar pudelēm un atkritumiem, vai zivīm, kuru ķermenī atrod mikropastmasu.

Rodās jautājums: vai, dzenoties pēc sapņiem par kosmosa iekarošanu, mēs nepazaudējam no redzesloka galveno atbildību – rūpes par savu planētu?

 

Satura rādītājs
1. Ievads
2. No kurienes rodas skaitlis 600 miljardi?
3. Zvaigžņu sapņu cena
4. Zeme – planēta krīzē
5. Cerība vienkāršos, dabīgos risinājumos
6. Kopsavilkums
7. Biežāk uzdotie jautājumi

 

No kurienes rodas skaitlis 600 miljardi?

Tiek lēsts, ka kopējās pasaules izmaksas kosmosa sektorā – ieskaitot kosmosa izpēti, satelīttehnoloģijas, zinātniskos pētījumus un komerciālos projektus – jau sasniedz apmēram 600 miljardus dolāru gadā. Šajā summā ietilpst gan valsts finansējums, gan privāto tehnoloģiju gigantu investīcijas. NASA, Eiropas Kosmosa aģentūra, kā arī tādi uzņēmumi kā SpaceX un Blue Origin sacenšas ar jauniem projektiem: no modernu satelītu būves, līdz apkalpoto misiju plāniem uz Mēnesi un pat futūristiskām Marsa kolonizācijas iecerēm.

Tā ir iespaidīga summa, kas parāda, ka cilvēce ne tikai sapņo par zvaigznēm, bet arī gatava maksāt par šiem sapņiem ļoti augstu cenu. Problēma ir tā, ka uz Zemes realitāte izskatās pavisam citādi. Pludmales visā pasaulē grimst plastmasas atkritumos. Vaļu un bruņurupuču kuņģos atrod plastmasas maisiņus, pudeles un citus atkritumus, ko cilvēki bezrūpīgi izmētājuši vidē. Lēš, ka katru gadu okeānos nonāk līdz pat 11 miljoniem tonnu plastmasas, un šis skaitlis turpina pieaugt.

Šo faktu priekšā rodas loģisks jautājums: vai mēs neesam sajaukuši prioritātes?

 

Zvaigžņu sapņu cena

Kosmosa izdevumi nav tikai sausi cipari – aiz miljardiem dolāru slēpjas konkrēti projekti, kas aizrauj iztēli. NASA ik gadu piešķir vairāk nekā 25 miljardus dolāru pētniecības programmām, no kuriem liela daļa nonāk programmā Artemis, kuras mērķis ir cilvēka atgriešanās uz Mēness un sagatavošanās ceļojumam uz Marsu. Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA) arī iegulda pētījumu un satelītu misijās, tērējot ap 7 miljardiem eiro gadā. Savukārt privātie uzņēmumi – tādi kā SpaceX Īlona Maska vadībā vai Blue Origin Džefa Bezosa īpašumā – investē miljardus raķešu tehnoloģijās un kosmosa tūrismā, kas solās revolucionizēt piekļuvi kosmosam.

Šo ieguldījumu apjoms ir iespaidīgs, taču vēl spēcīgāk iedarbojas salīdzinājums. Lēš, ka vienas apkalpotas misijas uz Marsu izmaksas var sasniegt pat 100 miljardus dolāru. Salīdzinājumam – saskaņā ar ANO Vides programmas (UNEP) datiem, lai globāli ieviestu risinājumus, kas būtiski ierobežotu plastmasas nonākšanu okeānos, nepieciešami ap 20 miljardiem dolāru gadā. Citiem vārdiem sakot, par vienas Marsa ekspedīcijas cenu varētu finansēt piecus gadus intensīvas cīņas ar plastmasas krīzi uz Zemes.

Tomēr vizuālajā sacensībā uzvar kosmoss. Attēli ar raķetēm, kas startē zvaigžņu virzienā, iespaidīgas kapsulu nolaišanās un marsiešu koloniju vīzijas nonāk laikrakstu pirmajās lapās un iedvesmo sabiedrību. Tikmēr okeānu drāma risinās klusi – tālu no kameru zibšņiem. Beigtie vaļi, izskaloti krastā ar plastmasas pilniem kuņģiem, reti kļūst par simboliem, kas spēj konkurēt ar Falcon 9 raķetes startu.

Un te slēpjas paradokss: mēs ieguldām milzu līdzekļus sapņos par jaunām pasaulēm, kamēr mūsu pašu pasaule – vienīgā, kurā patiesi varam dzīvot – lēnām grimst atkritumos.

 

Zeme – planēta krīzē

Katru gadu okeānos nonāk no 8 līdz 11 miljoniem tonnu plastmasas. Tas ir tā, it kā katru minūti ūdenī izmestu pilnu kravas automašīnu ar atkritumiem. Problēmas mērogs ir tik liels, ka zinātnieki brīdina: ja šo procesu neapturēs, līdz gadsimta vidum jūrās un okeānos pēc svara būs vairāk plastmasas nekā zivju.

Plastmasa nepazūd. Ar laiku tā sadalās arvien sīkākos fragmentos – mikroplastmasā un nanoplastmasā – kas iekļūst visur. Šodien tos atrod zivīs un jūras veltēs, kas pēc tam nonāk uz mūsu galdiem. Tie ir atrodami dzeramajā ūdenī, galda sāli, un jaunākie pētījumi apstiprina to klātbūtni arī cilvēka asinīs un plaušās. Tas nozīmē, ka plastmasa, kas reiz simbolizēja ērtības un progresu, kļūst par neatņemamu cilvēka organisma daļu – ar sekām, kuras vēl tikai jāatklāj.

Visdramatiskākās sekas redzamas vietās, kur jūras straumes savāc atkritumus milzīgos sakopojumos. Slavenākais piemērs ir Lielais Klusā okeāna atkritumu plankums, kas dreifē starp Kaliforniju un Havaju salām un aizņem teritoriju, kas piecas reizes pārsniedz Polijas platību. Taču līdzīgi plankumi pastāv arī Atlantijas un Indijas okeānā. Savukārt Dienvidaustrumāzijas valstu piekrastē — kur atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūra ir vājāka — pludmales atgādina izgāztuves, bet vietējās kopienas dzīvo vidē, kur plastmasa ir visapkārt.

 

Cerība vienkāršos, dabīgos risinājumos

Saskaroties ar milzīgo plastmasas vilni, var rasties sajūta, ka cilvēce ir iestrēgusi savas ērtības valgos. Tomēr pastāv materiāli, kas gadsimtiem ilgi ir bijuši līdzās cilvēkam un šodien var kļūt par reālu alternatīvu sintētiskām vielām. Viens no tiem ir dabīgais korķis — atjaunojams, bioloģiski noārdāms un pilnībā videi draudzīgs izejmateriāls. To iegūst no korķozola mizas, nekāpjot pāri kokam un to neizcērtot. Turklāt noņemtā miza pēc dažiem gadiem ataug, tādēļ dabīgā korķa ražošana mežus neposta, bet drīzāk veicina to saglabāšanu.

Salīdzinot dabīgo korķi ar plastmasu, atšķirības ir acīmredzamas. Plastmasa sadalās simtiem gadu, un praksē tā nekad pilnībā nepazūd — vien sairst arvien sīkākās daļiņās, kas iesūcas vidē. Dabīgais korķis savukārt pilnībā noārdās, neatstājot toksiskus atlikumus. Izturības ziņā abi materiāli var būt salīdzināmi — dabīgais korķis ir mitrumizturīgs, elastīgs, viegls un ļoti izturīgs. Taču ietekmes uz vidi ziņā dabīgā korķa pārākums ir neapstrīdams.

Tāpēc atgriešanās pie vienkāršiem, dabīgiem risinājumiem — piemēram, pie dabīgā korķa — nav solis atpakaļ, bet gan gudrs solis pretī ilgtspējīgai nākotnei. Pasaulē, kur grimst vaļi un jūras ir pilnas ar plastmasu, šādas alternatīvas var būt ne tikai simbols, bet arī praktisks pārmaiņu instruments.

 

Kopsavilkums

Cilvēce šodien tērē kosmosa izpētei un satelīttehnoloģijām ap 600 miljardus dolāru gadā. Šī summa izraisa apbrīnu un parāda, cik tālu sniedzas mūsu ambīcijas. Mēs vēlamies atklāt jaunas pasaules, būvēt bāzes uz Mēness un gatavoties misijām uz Marsu. Taču vienlaikus vienīgajā planētā, kas patiesi ir mūsu rīcībā, norisinās globāla drāma — okeāni grimst plastmasā, dzīvnieki mirst ar atkritumiem pilnos kuņģos, bet mikroplastmasa nonāk mūsu pārtikā, ūdenī un asinīs.

Kontrasts ir uzkrītošs. Par nelielu daļu no vienas Marsa ekspedīcijas izmaksām mēs varētu būtiski samazināt plastmasas apjomu, kas nonāk vidē. Taču tēla un mediju ziņā kosmoss pārspēj problēmas, kas notiek tieši zem mūsu kājām.

Tāpēc līdzās lieliem sapņiem par zvaigznēm mums vajadzīgas vienkāršas, praktiskas rīcības uz Zemes. Dabīgais korķis rāda, ka risinājumi var būt gan ekoloģiski, gan funkcionāli — pieejami jau šeit un tagad, nevis balstīti sintētiskos aizstājējos, kas piesārņo vidi.

Galu galā jautājums, kas mums jāuzdod, ir šāds: vai vēlamies ieguldīt miljardus sapņos par nākotni uz citām planētām, kamēr mūsu pašu planēta pamazām kļūst nepiemērota dzīvei? Varbūt pienācis laiks mainīt skatpunktu — jo Zemes glābšana nav mazāk ambiciozs izaicinājums nekā ceļojums uz Marsu.

 

FAQ

1. Cik lieli ir globālie izdevumi kosmosa jomai?
Tiek lēsts, ka valstis un privātie uzņēmumi kopumā sektorā iegulda ap 600 miljardiem dolāru gadā. Tas ietver gan zinātniskos pētījumus, gan kosmosa misijas, gan satelīttehnoloģiju attīstību.

2. Kāpēc plastmasa okeānos ir tik liela problēma?
Katru gadu jūrās un okeānos nonāk no 8 līdz 11 miljoniem tonnu plastmasas. Šis piesārņojums apdraud dzīvniekus, kas norij atkritumus, turklāt tas sairst mikroplastmasā un nonāk barības ķēdē, galu galā arī cilvēka organismā.

3. Vai mikroplastmasa ir bīstama veselībai?
Lai gan pētījumi par mikro- un nanoplastmasas ilgtermiņa ietekmi turpinās, jau zināms, ka šīs daļiņas atrodamas cilvēka asinīs, plaušās un pat placentās. Tas nozīmē, ka tās nonāk mūsu ķermenī, un iespējamās sekas var ietvert hormonālus traucējumus, iekaisumus un sirds-asinsvadu slimības.

4. Cik maksātu plastmasas ierobežošana pasaulē?
Saskaņā ar UNEP analīzēm, efektīvu plastmasas samazināšanas programmu ieviešanai nepieciešami ap 20 miljardiem dolāru gadā — tas ir tikai niecīga daļa no tā, ko tērējam kosmosam.

5. Vai dabīgais korķis var aizstāt plastmasu?
Ne visos lietojumos, taču daudzos — jā. Dabīgais korķis labi der pudeļu aizdares risinājumos, kā siltum- un skaņas izolācijas materiāls, interjera elementos vai ikdienas aksesuāru alternatīva. Atšķirībā no plastmasas tas pilnībā noārdās un neatstāj toksiskas pēdas vidē.